Lieldienas Francijā

2012. gada pavasarī, pēc īsas atpūtas un relaksācijas Bādenbādenes pirtīs Vācijā, nolēmām, ka būtu jauki pavadīt Lieldienas Francijā. Otrajās Lieldienās nolēmām iegriezties vienā no Elzasas reģiona pazīstamākajām pilsētām Kolmāra.

Elzasa

Elzasa (Alsace) ir piektais mazākais no 27 Francijas reģioniem, bet tai pat laikā viens no visbiezāk apdzīvotajiem – 220 cilvēku uz kvadrātkilometru. Salīdzinājumam – Latvijā iedzīvotāju blīvums pēc 2020. gada datiem ir mazāks kā 30 iedzīvotāju uz vienu kvadrātkilometru, turpretī Apvienotajā Karalistē 270 iedzīvotāju uz vienu kvadrātkilometru.

Elzasas reģionam vēsturiski ir pat sava elzasiešu valoda, ko varētu saukt par vācu valodas dialektu, taču, kā jau Francijas reģionam pienākas, oficiālā valoda ir franču; apmēram trešā daļa iedzīvotāju joprojām spēj sazināties elzasiešu valodā. Kā jau tas ierasts arī cituviet Eiropā, lielai daļai apdzīvoto vietu paralēli franču nosaukumiem ir arī vāciskie.

Elzasas lielākā pilsēta ir Strasbūra, kurā atrodas daudzas Eiropas Savienības institūcijas, ieskaitot Eiropas Padomi, Eiropas parlamentu un Eiropas Cilvēktiesību tiesu. Interesanti arī, kas Strasbūra ir otrā lielākā ostas pilsēta uz Reinas upes.

Lieldienu tirdziņš vecpilsētā

Bijām iepriekš lasījuši, ka Colmar vecpilsētā Lieldienās notiek tirdziņš, kur var nopirkt visdažādākos Francijas lauku labumus. Pie kam – šis tirgus lielā mērā ir orientēts tieši uz kaimiņvalsts Vācijas iedzīvotājiem, jo Colmar atrodas tikai nieka pārdesmit kilometrus no Vācijas – vien jāšķērso Reina un turpat vien esam.

Atradām vienu no retajām bezmaksas autostāvvietām nepilnu 5 minūšu gājiena attālumā no vecpilsētas un devāmies uz pilsētas centrālo laukumu. Pašā vecpilsētas centrā pie lielas baznīcas bija izvietoti pārvietojamie stendi ar dažnedažādām pārtikas precēm. Kas neraksturīgi Francijai – pārsvarā visi pārdevēji runāja vāciski, precīzāk gan tas laikam bija nevis vāciski, bet elzasiešu valodā. Diezgan daudzi saprata arī angļu valodu, tā kā pirms kaut ko pirkt, bija iespēja šo to uzzināt par preci sīkāk.

Mājas siers un putnu aknu pastēte

Elzasas vīnu bijām iepirkuši jau Vācijā, tāpēc tirdziņā noskatījām labas lietas uzkodām – mājas sieru, putnu gaļas aknu pastēti un žāvētu šķiņķi; itāļiem kas līdzīgs saucas prošuto (Prosciutto).

Mazliet par putnu aknu pastētēm: pirmās reizēs esot Francijā nevarējām saprast, kāpēc ir tik ļoti liela cenu starpība it kā vienādiem produktiem – pīļu vai zosu aknu pastētēm, kas pazīstamas kā īpašas franču delikateses.

Īstenībā vis ir diezgan vienkārši – cena faktiski ir atkarīga no tā, cik procentu putna gaļas ir pievienots aknu pastētei. Jo vairāk gaļas, jo pastēte lētāka, jo lielāks aknu īpatsvars, jo pastēte dārgāka. Atšķiras, protams, arī cenas zosu, vistu un pīļu aknām. Ja gribam tīras delikateses, tad ņemam tīru aknu pastēti, bet, ja gribam kārtīgi pieēsties, tad labāk, lai aknām ir klāt vairāk gaļas. Kā jau jebkura cita delikatese, tīra aknu pastēte lielos daudzumos nemaz nav tik baudāma.

Vēl par Lieldienām. Protams, Francijas Lieldienu svinēšana ne tuvu nelīdzinājās tam, kā šos svētkus svin Polijā, taču pēc dažādām brīvdabas izstādēm un dekorācijām varēja nojaust, ka pilsētā valda svētku gaisotne. Un dzīvā rosība pilsētas centrā arī par to liecināja. Jāpiebilst, ka pusdienas Francijā ir patīkami lētākas nekā Vācijā.

Vācijā pie privātmājām bija daudz skaistu svētku dekorāciju, bet pilsētās nekādus kopīgos svētku pasākumus neievērojām; taisnības labad gan jāsaka, ka mazpilsētās ļoti daudzi vācieši toties apmeklēja baznīcas.

Strasbūra

Elzasā atgriezāmies aptuveni nedēļu pēc Lieldienām, lai pārnakšņotu pirms došanās mājās un mazliet apskatītu pilsētu.

Pilnīgi nejauši bijām atraduši un iepriekš rezervējuši senu franciskāņu mūku celtu viesnīcu Hotel Au Couvent du Franciscain, kas atrodas gandrīz pašā pilsētas centrā. Šī viesnīca nu jau ilgu laiku nekādā veidā nav saistīta ar baznīcas padarīšanām, bet savs seno laiku klostera šarms tai ir palicis. Patīkami pārsteidza, ka trīsvietīgais numurs sastāvēja no divām atsevišķām istabiņām. Viesnīcai gan tikai viena zvaigznīte, taču novietojums un cena bija tā vērtas. Arī kontinentālās brokastis bija neraksturīgi dāsnas Francijai.

Strasbūras vecpilsēta un katedrāle

Pēc ieilgušā lietus perioda visā Eiropā vairāku nedēļu garumā, laiks Strasbūrā beidzot bija saulains un ļoti piemērots pilsētas apskatei. Zālīte zaļa, sākuši ziedēt jau kastaņi (rakstu šīs rindas tieši mēnesi pēc viesošanās Strasbūrā un pirms pāris dienām arī Rīgā sāka ziedēt pirmie kastaņi). Strasbūras vecpilsēta atrodas uz vienas no salām. Pilsētā vispār ir ļoti daudz kanālu, bet diemžēl nepietika laika izbraukt ar kādu no kuģīšiem, kas pa tiem kursē.

Visa Strasbūras vecpilsēta, kas atrodas uz Lielās salas (Grande Île) kopš 1988. gada ir iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Viena no iespaidīgākajām celtnēm Strasbūrā ir Strasbūras jeb Svētās Dievmātes katedrāle. Tās celtniecība tika sākta 1176. gadā, bet pabeigta 1439. gadā. Ilgu laiku, no 1647. līdz 1874. gadam, Strasbūras katedrāle bija augstākā celtne pasaulē, bet pašlaik tā joprojām ir sestā augstākā baznīca pasaulē – tās smailes augstums ir 142 metri.

Vēl viens interesants fakts par katedrāli – lai gan pieņemts uzskatīt, ka katedrāle sākotnēji celta romānikas arhitektūras stilā, tā tiek minēta arī kā viens no gotiskās arhitektūras labākajiem paraugiem.

Iepirkšanās Strasbūrā

Interesanti apskatīt Strasbūrā ir arī citas celtnes, daudzos kanālus, skvērus un laukumus un vienkārši dzīvojamās mājas. Pilsētā ir laba sabiedriskā transporta infrastruktūra, caur vecpilsētu brauc moderna dizaina zemās grīdas tramvaji. Centrā atrodas arī lielais universālveikals Lafajetes galerijas (Galeries Lafayette). Šie franču izcelsmes veikali atrodami arī Berlīnē, Kasablankā, Dubajā un Ņujorkā, bet to pirmsākums ir Parīze. Taču daudz interesantāki var šķist mazie veikaliņi un kafejnīcas gar ielu malām. Un kas interesanti – pielaiko kuru tērpu gribi, visi der kā uzlieti.

Tā arī dienas pirmā puse aizlidoja vēja spārniem un vajadzēja doties uz m¬āju pusi. Pirms aizbraukšanas vēl paēdām pusdienas un kārtējo reizi nopriecājāmies, ka par noteiktu daudzumu franču eiro sanāk paēst krietni vairāk, nekā par to pašu vāciešu naudas vienību. Vēl viena svarīga lieta vecpilsētas apskatei – izmantojām to, ka mūsu viesnīcas stāvvietā automašīnu pilnīgi oficiāli bez papildus samaksas bija atļauts atstāt līdz trijiem pēcpusdienā.

Šajā braucienā bija vēl divi galamērķi, kuriem pieejami atsevišķi apraksti – Bādenbādene un Mainavas sala Vācijā un izbrauciens pa Šveices franču un vācu daļu.