Šveices pilsētas
Šis bija mūsu pirmais ceļojums uz Eiropu pirms diezgan daudziem gadiem. Vasarā mēs sākām sagatavoties; bija nepieciešams saņemt vīzas uz Vāciju un Šveici. Mēs nolēmām visus ar ceļošanu saistītos izdevumus dalīt ar draugiem – vēl vienu ģimenes pāri, kopā pētījām visas pieejamās ceļu kartes un objektus, kurus būtu vērts apmeklēt ceļojuma laikā.
Tajā laikā nebija pieejamas GPS aplikācijas, mobilais tālrunis 1997. gadā izskatījās kā ķieģeļu gabals. Tas viss padarīja šo ceļojumu unikālu un tas paliks atmiņā uz visiem laikiem.
Citas interesantas detaļas – visas fotogrāfijas tika uzņemtas, izmantojot 35 milimetru filmu kameru (bildes šeit ir skenētas no tajā laikā uzņemtajām fotogrāfijām), bet videoklipi tika filmēti, izmantojot Super VHS mini kameru; mēs aizņēmāmies vienu no draugiem, jo tajā laikā tas bija tik reti pieejams aprīkojums.
Ierašanās Šveicē
Tajā laikā mēs dzīvojām Latvijā, un mūsu ceļojums sākās apmēram 60 kilometrus uz dienvidiem no Latvijas galvaspilsētas Rīgas vēlu vakarā. Braucot gandrīz nepārtraukti visu nakti un dienu (kopā apmēram 1800 kilometri – mēs bijām divi autovadītāji), neilgi pirms pusnakts nākošās dienas vakarā ieradāmies Karlsrūē Vācijā.
Neskatoties uz braukšanu maiņās, nogurums piespieda mūs piestāt pirmajā pieejamajā viesnīcā – Šveices pilsētas nebija sasniedzamas vienā piegājienā. Mums paveicās atrast viesnīcas numuriņus par labu cenu, un nākamajā rītā mēs atkal bijām labi atpūtušies. Pēc brokastīm un nelielas pastaigas pa tuvējo apkārtni mēs uzreiz turpinājām ceļojumu.
Nobraukuši apmēram vēl divsimt kilometru, ieradāmies Veilas pie Reinas robežkontroles punktā. Robežsargi mūs ilgi neaizturēja un pēc autoceļu vinjetes iegādes turpinājam braucienu jau pa Šveices ceļiem.
Veveja, Leiža un Aigle
Pēc robežas šķērsošanas turpinājām braukt uz Veveju (Vevey), Aigle un tad augšup kalnos; mūsu naktsmītne tika rezervēta labi atpazīstamā slēpošanas kūrortā Leiža (Leysin).
Serpentīna ceļš no Aigles līdz Leižai bija diezgan ekstrēms piedzīvojums (es to tagad tā neteiktu, jo esam redzējuši un braukuši pa daudz sarežģītākiem kalnu ceļiems).
Ja novilktu tiešo līniju, starp šīm pilsētām ir seši kilometri, tomēr mēs braucām apmēram 17 kilometrus, lai nokļūtu galamērķī. Pēc 20 minūtēm mēs sasniedzām veiksmīgi galamērķi. Pirmo reizi braucot ar auto uz ārzemēm, viss notika veiksmīgi un bija patiešām aizraujoši!
Nākamajā rītā mēs nolēmām ar kājām doties lejup no Leysin uz Aigle. Neskatoties uz norādēm gar ceļiem, kurās teikts, ka vajadzētu iet divarpus stundas, mums vajadzēja vairāk nekā četras stundas, lai sasniegtu pilsētu. Mēs gan bieži apstājāmies, ejot garām skaistām ainavām un vīna dārziem.
Pēc kafijas tases Aiglē ar Aigle-Leysin kalnu vilcienu devāmies atpakaļ (augšā) uz Leysin. Lai sasniegtu šīs dienas ceļojuma sākumpunktu, bija nepieciešamas tikai aptuveni 20 minūtes. Vilciens vijas augšup cauri vīna dārziem un pa stāviem kalniem, pirms nokļūst galamērķī, kas atrodas 1450 metru augstumā virs jūras līmeņa.
Pēc tam mums vēl bija vesela pēcpusdiena un vakars, lai staigātu pa Leysin, un to mēs arī darījām līdz vēlam vakaram.
Ženēva, Lozanna un Montrē
Ceļojuma trešās dienas rītā devāmies uz Ženēvu. Diemžēl laika apstākļi nebija īpaši labi – līņāja un viss apkārt izskatījās pelēks, tomēr pati pilsēta bija interesanta, un mēs nopirkām dažus Šveices suvenīrus, ko aizvest mājās.
Pēc Ženēvas apmeklēšanas mēs devāmies uz Lozannu, kur apmeklējām Olimpisko muzeju pastaigājāmies pa skaistajiem Ženēvas ezera krastiem, kur peldēja daudz gulbku. Pirms ierašanās Leižā, mēs vēl izbraucām caur Montrē (Montreux), kas joprojām ir viena no vietām, kas mani sajūsmina visvairāk; katru reizi, kad dodamies uz Šveici, cenšos aizbraukt arī uz Montrē.
Montrē stiepjas gandrīz septiņus kilometrus gar Ženēvas ezera krastu. Tā ir slavena un dārga pilsēta, kur dzīvo vai ir dzīvojuši daudzi slaveni cilvēki. Piemēram, grupas Queen solists Fredijs Merkūrijs dzīvoja Montrē. Par godu tam netālu no ezera krasta iepretim tirgum ir uzstādīta viņa statuja; Fredijs vairākus gadus dzīvoja Montrē un tur ierakstīja savu pēdējo albumu.